- This topic is empty.
-
Posts
-
Mani vienmēr ir fascinējis tas, kā mēs interpretējam nejaušības. Tu skaties uz identiskām bumbiņām, identiskām kārtīm vai identiskiem uzrakstiem, bet tavs prāts tajos ierauga zīmes, likumsakarības un personīgus vēstījumus. Es nekad neesmu bijis kaislīgs spēlmanis. Pat kāzu vakariņās, kad visi vīri pie galda sāka likt naudu uz to, kurā kabatā līgavainis ieliks gredzenu, es tikai smējos un dzēru sulu. Man šķita, ka azartam ir jābūt sprādzienbīstamam, emocionālam, karstasinīgām dusmām un skaļiem pārdzīvojumiem. Taču viss mainījās pirms apmēram gada, kad aukstā novembra vakarā es saslimu ar kārtīgu bronhītu un mans prāts no garlaicības sāka kāpelēt tur, kur tam nevajadzētu kāpelēt.
Toreiz es gulēju uz dīvāna ar siltu segu un pustukšu tējas tasi uz vēdera. Pa logu redzēju, kā vējš plosa koku galotnes. Visi faili darbā jau bija pabeigti, seriāli skatīti neskaitāmas reizes. Man ienāca prātā, ka kolēģis, kurš vienmēr runā par dzīves straujajiem pagriezieniem, kādā sarunā pieminēja, ka viņam patīkot ielūkoties tiešsaistes kazino lapā, nevis tāpēc, lai laimētu miljonus, bet gan lai “paskrāpētu” savu neprātīgo rutīnu. Es nodomāju — kāpēc gan ne? Vienalga, kāda laika pavadīšana, kamēr mans ķermenis cīnās ar klepu. Reģistrēties izrādījās vienkāršāk nekā pieteikties mājas kabeļtelevīzijas kontam. Man tikai vajadzēja norādīt epastu un izvēlēties paroli, kuru es, protams, jau piecas minūtes vēlāk biju aizmirsis, jo mani uzrunāja ekrānā uzplaiksnījusī krāsu gamma un kustīgie sižeti skrapeun laime.
Atceros, ka pirmā spēle, ko izvēlējos, bija tāda kā dzeltena mašīna ar dziļi sarkaniem augļiem un skaļu, drausmīgi lipīgu mūziku, ko es nevarētu izraidīt no galvas pat tad, ja mēģinātu. Es neko nezināju par stratēģijām. Mana domāšana bija ļoti vienkārša: es daru kaut ko līdzīgu tam, kā cilvēksēdiens spēlē nostalošos momentloterijas biļetes, kad noskrāpē sudraba pārklājumu un cerēt uz paslēptu simbolu. Tā bija prastīga un tieša pieeja. Šī disko pakete atrastos tajā pašā plauktā kā virtuļa apēšana pēc sāļas dienas. Turklāt es skaidri apzinājos, ka spēlējos tikai tāpēc, lai mākslīgi pagarinātu vakaru, jo no rīta man nebija jāiet uz darbu, un slimības atvaļinājums bija diezgan nomācošs.
Sāku ar mazām likmēm. Nevis tāpēc, ka būtu apdomīgs finansists, bet gan tāpēc, ka mans maciņš ir tikpat labsirdīgs kā mans saprāts. Iespējams, dažiem matemātiķiem tas šķistu traki, bet man bija sava personīga attieksme pret laimestiem. Man nebija nepieciešams laimēt “dzīvi mainošu summu”. Man vienkārši patika tas sīkais saviļņojums, kas rodas brīdī, kad ekrāns piemieg un sāk griezties rullīšu kaste. Es izvēlējos tēmu par Seno Ēģipti, jo tā bija pieejama. Šī izvēle, kā izrādījās nomainīja visu manu uzskatu pasauli.
Es nespēju noteikt, cik ilgi sēdēju, līdz uzzināju visas funkcijas, slēpojot starp deviņiem spēļu automātiem. Mūzika no austiņām sajaucās ar manu kluso murmināšanu, kad es komentēju savus panākumus. Pēc mazāk nekā stundas mans bilance bija nedaudz palielinājusies — nevis tik daudz, lai es varētu atļauties lidot uz Bali, bet tomēr vairāk nekā tad, kad sāku. Un tieši tajā brīdī es pieķēru sevi pie domas, ka pasmaidu. Smaids nebija patērētāja gandarījums, drīzāk tā bija mierīga apmierinātība kā tad, kad atrodi sen pazaudētu grāmatas grāmatzīmi.
Tas, kas notika pēc tam, bija vēl interesantāks. Mani ieintriģēja, kā mana sirds reaģē uz zaudējuma vilni un uz veiksmes pietūkumu. Es zaudēju, tad atkal laimēju, tad atkal zaudēju, un pēkšņi es vairs nejūtos kā cilvēks, kurš mēģina uzminēt rītdienas laikapstākļus. Es sāku saredzēt smalkas nianses savā noskaņojumā. Kad mans bankroll saruka, es sāku nevis uztraukties, bet gan novērot iekšējo balsi, kas dažreiz čukstēja par vēlmi atriebties un dažreiz — par vēlmi apstāties, kamēr vēl uzvaru pusē. Mana uzmanība mainīja virzienu no spēles uz pašu procesu. Un es sapratu, ka pirmo reizi dzīvē skatos uz sevi no malas, it kā būtu dokumentālās filmas režisors, kurš filmē sava drauga savādos ieradumus.
Tajā pašā novembrī es sastapos arī ar vizuālo skaistumu. Šķiet, ka mūsdienu spēļu automāti ir pārtapuši par mākslas galerijām. Sīkas detaļas, animācijas, bagātīgais fons — Tas izvērtās par mazu ceļojumu. Es vairākkārt atkārtoju skriptu, lēnām izpētīdams funkcijas un bonusa raundus, un pamanīju, ka vairs nedaru to naudas dēļ. Nauda bija tikai kā rezultāta mērītājs, kā lineāls, bet pati spēle sniedza neticamu baudu — tomēr, man aizliegts teikt “neticamu”. Teikšu savādāk — aizturošu, vie
